Man konkrētu riebumu izraisīja šis tvīts un komentārs pēc tam




Kiršteins izskatās, ka nav sapratis, par ko ir #MeToo kustība, viņam šķiet, ka sievietes ir izvēlējušās, lai viņām uzmācās, un ka vienkārši varēja iesniegt prasību policijā un visu atrisināt. Par to tvīta marazmātisko, konspiratīvo otro daļu vēlāk, bet kas attiecas uz komentāru - man nedaudz gribas, lai ar viņu notiek kaut kas šāds:

"Te ekrāns saviļņojas kā tādā sapņu ainā un ir redzams Kiršteins, kurš soļo pa gaiteni, pretī nāk Mūrniece, kura pasmaida un saka Kiršteinam "Man patīk kā tu šodien izskaties, tev piestāv šis uzvalks". Kiršteins nesaprot, kāpēc tāds komentārs, bet paspēj pasmaidīt un pateikties par komplimentu. Nākamajā dienā Kiršteins stāv nedaudz apjucis pie printera un pienāk Mūrniece, kas draudzīgi viņam uzliek roku uz pleca un apvaicājas vai nevajag palīdzēt. Kad iecerētais ir panākts, Mūrniece pasmaida un saka "Nu re, es zināju, ka tev izdosies" un roka slīd uz leju, nedaudz zemāk kā būtu pieklājīgi, pieskaroties dibenam. Kiršteins nedaudz iekšēji saraujas "vai tiešām viņa tikko...", bet pirms viņš paspēj noreaģēt, Mūrniece jau ir aiz stūra.

Vēlāk, sapulcei beidzoties, Mūrniece viņu lūdz palikt un, apsēžoties blakus, uzliek roku uz Kiršteina augšstilba un saka: "Es parunājos ar Raivi, un mēs domājam, ka varētu tevi virzīt, kā ārlietu komisijas priekšsēdētāju. Atkal dabūsi savu veco amatu, kas tev tik ļoti patika". Kiršteina sirds sāka pukstēt straujāk, viņš šo amatu bija gribējis kopš no tā tika netaisnīgi padzīts 2005. gadā. Mulsināja tikai šī tuvība un roka uz augšstilba, kas lēnām sāka virzīties uz gurna iekšpusi. Mūrnieces balss bija kļuvusi saldāka "Kā tev šķiet, Aleksandr, vai tu spēsi parādīt, ka esi pelnījis šo amatu?". Kiršteins sabijās, izrāvās no Mūrnieces pieskāriena un piecēlās "Es baidos, ka nesaprotu, ko tas nozīmē". Mūrniece sakrustoja vienu kāju uz otras un attrauca: "Padomā par to, Aleksandr, padomā par to".
Vēlāk mājās Kiršteins gribēja pārrunāt ar sievu notikušo, bet viņš jau uzreiz iztēlojās kāda būs saruna.
-"Bet tā taču ir acīmredzama uzmākšanās," teiktu sieva, "tev par viņu ir jāziņo policijai".
-"Jā, un ko es viņiem teikšu? Ka viņa man uzlika roku uz kājas? Vai, ka viņa vienreiz man ar roku pārbrauca pāri dibenam? Smiesies ne tikai policija bet arī visi kolēģi. Un visticamāk par komisiju es varu aizmirst."
-"Bet tu nevari tā ļaut tam turpināties."
-"Viņa vienkārši ir jocīga, dabūšu komisijas amatu un tas viss beigsies, varēšu viņu pasūtīt."
No šādas sarunas nebija jēgas, sieva tikai lieki satrauksies un varbūt vēl piespiedīs darīt viņu kaut kādas muļķības. Nē, Kiršteinam viss bija skaidrs - Mūrniece ir sajukusi prātā, vienkārši jāsakož zobi, jāiziet tam cauri un pēc tam par to varēs aizmirst.

Darba diena bija beigusies, kolēģi devušies mājās, Kiršteins iegāja pie Mūrnieces kabinetā. Mūrniece pacēla acis, ieraudzīja viņu un pasmaidīja.
-"Aleksandr, prieks tevi redzēt, vai pārdomāji manis teikto?"
-"Jā, Ināriņ, pārdomāju, man ir skaidrs, ka vēlos būt ārlietu komisijā."
-"Burvīgi, prieks to dzirdēt," Mūrniece staroja, "Lūdzu apsēdies."
Kiršteins dziļi ieelpoja un apsēdās krēslā. Mūrniece tikmēr piecēlēlās un devās uz durvīm. Kiršteins paspēja ievērot, ka viņai mugurā ir gaiša žakete, tumša blūze un svārki. Aiz muguras varēja dzirdēt kā tiek aizslēgtas durvis. Pēc brīža Mūrniece pienāca viņam no aizmugures un uzlika roku uz pleca.
-"Aleksandr, man vajadzētu, lai tu man izpalīdzi ar vienu lietu."
-"Jā, Ināriņ, protams," Kiršteins neievēroja, ka viņa balss dreb.
-"Ļoti labi," atskanēja čuksts ausī.
Pēc brīža Kiršteins juta pie auss pieskaramies mēli, viņš iekšēji sarāvās, bet centās to neizrādīt. Tas nekas, viņš domāja, tas tūlīt beigsies. Tūlīt es iešu prom. Tūlīt. Mūrnieces roka noslīdēja pa viņa ķermeni uz leju un sagrāba Kiršteina mantību.
-"Mm, man šķiet, ka tev nepieciešams uzmundrinājums," saldi skanēja Mūrnieces balss.
Mūrniece iztaisnojās un sāka vilkt nost zeķubikses, kas atradās zem svārkiem. Kiršteins, galvu nepagriezis, klausījās un viņam uz pieres izmetās auksti sviedri. Viņš dzirdēja kā tiek novilkta viena kurpe, tad otra, tad zeķubikses un kā kurpes tiek uzvilktas atpakaļ. Skaņas ausis uztvēra tā it kā viņš atrastos tunelī, viss pēkšņi šķita tik skaļš. Sirds dauzījās kā traka. Viens neticami skaļš papēža klaudziens, otrs un Mūrniece atradās viņam priekšā. Viņa pavilka svārkus uz augšu un skatam atklājās viņas intīmā zona ar tumši brūnu apmatojumu. Mūrniece pienāca tuvāk, kājas novietojot krēsla sānos, ar roku satvēra Kiršteina galvu un autoritatīvā balsī teica "Laizi, Aleksandr, laizi".

Kiršteinam sagriezās galva, kā viņš šeit bija nonācis... kā tas bija atgadījies ar viņu... bet nu jau bija par vēlu kaut ko labot, nu vajadzēja darīt visu, lai tas pēc iespējas ātrāk beigtos. Tāpēc viņš paklausīja un sāka laizīt. Tas nebija patīkami, kūsas bija lielas un lokainas un tas viss garšoja sāļāk, kā viņš atminējās, bet viņš turpināja. Ik pa brīdim atskanēja iedrošinošs "Jā!", ik pa brīdim viņa galva tika piespiesta pavisam tuvu pežai, kas tika agresīvi rīvēta pret viņa seju, tā ka kūsas skrāpējās pret degunu, vaigiem un pieri, bet viņš turpināja. Mēle sāka sagurt. Mūrniece apgriezās un piespieda pie viņa sejas savu dibenu un atkal atskanēja pavēle. Tas nu bija par daudz, laizīt dibenu, nekādā gadījumā. Kiršteins gribēja iebilst, bet Mūrniece uzbļāva "Laizi, bļeģ!" un viņš sabijās. Sabijās, ka šis viss būs darīts pa lieko un pārkāpa pāri visiem saviem atlikušajiem principiem un sāka laizīt.

Viņš bija aizvēris acis un viņa prātā figurēja tikai viena doma - kaut nu šis ātrāk beigtos. Pārdzīvojuma dēļ gandrīz asaras sāka ritēt pār vaigiem. Raudāt viņš nepaspēja, jo Mūrniece atkal apgriezās otrādi, rāva viņu aiz matiem un sāka bļaut aizvien skaļāk "Jā, jā, jā!", līdz vienā brīdī viņa beidza un parāva Kiršteinu aiz matiem tik spēcīgi, ka viņam zvaigznītes noskrēja gar acīm un izspiedās asaras. Beidzot peža atvirzījās no sejas un viņš ar asarainām acīm paskatījās uz Mūrnieci. Sekoja ass pliķis pa Kiršteina vaigu. "Nepinkšķi, kuce!" norēja Mūrniece un atkal piespieda savu pežu pie viņa sejas. Kad viņa bija beigusi otro reizi, viņa savilka svārkus uz leju, pasmaidīja un teica: "Sakārtojies, un ej mājās, rītdien parunāsim ar Raivi par to amatu, man ir aizdomas, ka viņu arī vajadzēs pārliecināt"."

Read comments (7)