Tikuši vaļā no muitniekiem, turpinājām mūsu ceļu uz Hamburgas pusi. Pa ceļam izdomājām pieturēt kādā no ceļmalā esošajām ēstuvēm. Es kā kārtīgs mednieks pasūtīju mednieku šniceli ar makaroniem. Un vai jūs ziniet, ko man atnesa? Mikroviļņu krāsnī uzsildītus makaronus un rīvmaizē apvārtītu desu. Nekādas pretenzijas gan necēlu, jo var jau būt, ka Vācijā to sauc par šniceli. Turpinājām ceļu, pabraucām garām Hamburgai un Brēmenei. Tad nu bija jāsāk meklēt mums nepieciešamo miestu ar nosaukumu Lindern. Šis miests atrodas pārdesmit kilometrus no Holandes robežas. Kārtējo reizi neveiksmīgi izvēlējušies nobrauktuvi no bāņa, sākām rinķot pa vietējiem miestiem, cerībā atrast kādu norādi uz mūsu galamērķi. Tā nu pāris stundas pariņķojuši, vienos naktī nokļuvām Lindernā. Tagad mūsu mērķis bija atrast viesnīcu. Nepagāja ne 5 minūtes, kā bijām vienu atraduši. Taisījāmies iet iekšā, bet kas tad tas? Durvis slēgtas! Padomājām, kas tad tā par viesnīcu, kur negaida klientus? Mēģinājām dauzīties pie durvīm, bet bez panākumiem. Izdomājām meklēt citu viesnīcu, varbūt citur mūs laidīs iekšā. Meklējām, meklējām, bet vienīgais, ko atradām bija kaut kāds veco ļaužu pansionāts. Tā kā uz ielām nevienu cilvēku nemanījām, bet pansionātā dega gaismas, domājām iet uzprasīt palīdzību. Kā par laimi viena no darbiniecēm vēl negulēja, un es viņai lauzītā vācu valodā teicu: "Wir suchen nach Hotel!" (Mēs meklējam viesnīcu! - ger.). Pirmajā momentā viņa ar lielām acīm manī blenza. Tad es ņēmu un vēlreiz, lēnām, šoreiz jau skaidrākā balsī pateicu: "Wir suchen nach Hotel!" un vēl ar rokām parādīju žestu - gulēt, tad nu kundzei beidzot pielēca par ko iet runa, un viņa izstāstīja ceļu līdz viesnīcai. Ņēmām un braucām uz kundzītes aprakstīto vietu, izrādās, tas ir tas pats hotelis, pie kura jau bijām. Nu neko, ieraudzījām zīmi "POLIZEI", izdomājām braukt pie viņiem, lūgt palīdzēt. Sekojām zīmēm un nonācām galā, bet tur nebija policijas kantora, kā bijām cerējuši, bet gan telefons. LOL, telefons! Virs telefona karājās skaista izkārtne - "POLIZEI". Otrpus ceļam ieraudzījām ugunsdzēsēju dienestu. Parādījās cerība, ka varēsim tur dabūt kādu palīdzību, bet tur bija tāds pats tukšums kā visā pārējā pilsētā. Nu, gluži vai spoku pilsēta! Sapratuši, ka šajā miestā mums viesnīcu neredzēt kā savas ausis, izdomājām braukt uz citu miestu, kuram bijām braukuši cauri un bijām manījuši hoteļus. Braucot arī pamanījām, ka degvielas mums palicis pa visam maz un varam nobraukt vien 27 kilometrus. Nebijām vēl tikuši ārā no šī miesta, kad pamanījām benzīntanku, bet manas bažas piepildījās, tas protams bija slēgts. Tad nu tagad jau mums bija divas lietas, ko meklēt - viesnīcu un benzīntanku. Nokļuvuši nākamajā miestā, atradām arī viesnīcas, pie tam veselas trīs. Neviens no mēģinājumiem kādu no tām iekarot, gan nebija veiksmīgs. Tad ieraudzījām policijas kantori, jā, jā, īstu kantori, tādu kā rāda filmās, bet izrādījās, ka arī tas ir ciet. Jau biju nobriedis pavadīt nakti automašīnā, bet tad izdomājām, ka tomēr riskēsim un mēģināsim braukt uz Brēmeni un pa ceļam noķert kādu tankštelli. Un vai jūs ziniet kā mums paveicās, kad automašīnai rādot, ka degvielas mums vēl pietiek 5 kilometriem, mēs ieraudzījām apgaismotu benzīntanku. Nu vismaz vienu problēmu bijām atrisinājuši. Benzīntanka darbiniecai vēl paspēju pateikt: "Wir suchen nach Hotel!". Viņa atbildēja, ka nezinot nevienu viesnīcu šajā apkārtnē, mūsu sarunu bija dzirdējis kāds pavecāks kungs, kurš pateica, ka šādā nakts stundā mēs viesnīcu nedabūšot. Nu mēs droši turpinājām ceļu uz Brēmeni. Pa ceļam vēl mēģinājām iekļūt pāris hoteļos, visos neveiksmīgi. Nonākuši Brēmenē, kur jau uz ielas varēja pamanīt pa kādam cilvēkam, atsākām viesnīcas medības. Visiem zināmais jautājums tika uzdots vēl vismaz 10 reizes, gan vietējai sētniecei, afroamerikānim uz divriteņa, gan no nakts dusas pamodināts taksometra šoferis, kurš izskatījās neapmierināts ar manu traucējumu. Tumšādainais riteņbraucējs izskatījās manāmi nobijies, kad uzrunāju viņu, viņš raustīdams valodu parādīja ar roku virzienu un sāka steidzīgi mīt pedāļus. Es tajā vakarā uz kaušanos nebiju noskaņots, tāpēc mierīgi kāpu atpakaļ mašīnā. Lieki teikt, ka tajā virzienā viesnīcu neatradām. Vienīgais, kurš varēja mums sniegt noderīgu infermāciju bija taksometra šoferis, bet mēs nebijām gatavi visu ceļojumam atvēlēto naudu iztērēt vienas nakts pārlaišanai "Hilton" viesnīcā. Turpinājām uz labu laimi meklēt hoteli, līdz arī četros naktī vienu atradām. Tas bija viens no "Ibis" hoteļiem, arī reģistratūrā strādājošais prata runāt angliski. Un nepagāja ne piecas minūtes kā pa 324 eiro bijām dabūjuši 3 divvietīgos numuriņus. Ap pieciem no rīta aizmigām.
Turpinājums sekos...

Read comments (10)