Tas viss sākās kaut kad februārī. Es uzzināju, ka Rage Against The Machine grasās koncertēt Eiropā un sāku skatīties, kas, kur un kā. Spēcīgi saīsinot turpmāko stāstu pēc mēneša jau bija nopirktas lidmašīnas (nelidojiet ar Ryanair) un festivāla biļetes turp un atpakaļ man, Jurko (šeit mēdz parādīties arī kā Ko[R]n) un Testam. Tā kā pasākums atradās 318 kilometrus no Stokholmas, bija nepieciešamas arī vilciena biļetes, kuras man superīgais sj.se negribēja pārdot, jo man nebija tāds sūds kartei kā 3D secure. Bet manai mammas bankai bija, tāpēc rakstīju viņai izsmeļošu instrukciju par to, kā tās biļetes nopirkt, paralēli visu darot pats (bija jau pienācis maijs, tāpēc biļetes jau bija kļuvušas dārgākas). Uzrakstot pēdējo instrukciju "Spiest buy pogu", es viņu nospiedu arī pats, lai pārliecinātos, ka joprojām tiek izvadīts errors, kuru esmu redzējis hvz cik reizes. Stienis (mentālais)! Biļetes tiek nopirktas. Ja tas būtu ātrāk izdevies, nebūtu pakāsis 90 SEKus.

10 maija rīts. Es pielaboju savu runu bakalaura darba aizstāvēšanai un modinu Jurko, kurš bija iepriekšējā dienā atnācis pie manis uzkapāt Audiosurf (kas ir vislabākā nodarbe līdz ~3 naktī pirms bakalaura darba aizstāvēšanas). Dodamies savās dienas gaitās un atvadoties vēl Jurko nedaudz uztraucas, ka neatceras, kur nolicis savu pasi. Izlidojam (nelidojiet ar Ryanair) 11. maijā 14:35, tā kā laiks viņam pasi sameklēt vēl ir.

10. maija vakars. Jurko pasi nav atradis un es ar nedaudz nemierīgu sirdi dodos gulēt. 11. maija plkst 09:00. Zvanu Jurko, prasu: "Kāds progress?". Progresa nav. Izvandījis visu dzīvokli, sieva izvandījusi visu viņu dzīvokli, vēl bijis izvandīt darbu, uzzvanījis visiem iespējamiem dienestiem saistībā ar ceļošanu un pasi, kur visi kā viens pateikuši, ka pasi obligāti vajag, aizbraucis līdz pasu daļai, kur bija 200 cilvēku rinda kaut darba laiks vēl nebija sācies, un tagad dodas uz Tukumu, lai vēlreiz izvandītu savu un sievas dzīvokli (kas man likās laba ideja, jo es kaut kā sievietēm-meklētājām neticu).

11. maija plkst 12:00. Jurko Tukumā neko nav atradis, es skrienu uz darbu izprintēt 140Ls vērtu .pdf failu (pasākuma biļetes) un mums visiem jau ir diezgan skaidra pārliecība, ka braucēji mēs būsim tikai divi. Jurko vēl aizbraukšot iečekot savu remontējamo dzīvokli, kur viņš jau vakar skatījies, bet nu tur esot 0% iespējamība kaut ko atrast (kam es piekrītu, jo nah lai viņam pase būtu dzīvoklī, kuru viņš remontē un kur vispār nekādu piederīgo lietu viņam nav).

11. maija plkst. ~12:35. Mēs ar testu gaidot 22. autiņu Esplanādē sākam domāt, ka varbūt nokavēsim lidmašīnu, jo autiņš nāk tikai 13:00, bet pēdējais check-in lidostā (nelidojiet ar Ryanair) ir 13:55. Sastrēgumu un rindu lidostā apvienojums varētu šo iespēju padarīt par diezgan reālu. Sēžam, kaut ko runājam par Jurko, es vēl uzzvanu viņam un pasaku, lai dod ziņu, kad beigs meklēties remontējamā dzīvoklī - moš ir cerība aizbraukt uz kaut kādu Bauskas pasu daļu, kur nav rindas un dabūt maģiski pasi līdz šī vakara pussešiem un tad šaut ar prāmi. Lai gan parēķinot laiku tas īsti nav reāli. Pēc brīža zvana Jurko - aha, beidzis meklēties pa to remontējamo dzīvokli - ceļu trubu
- Jā?
- ĀĀĀĀĀĀĀĀAAAAA
- ??????
- AAAAA ATRADU PASI ĀĀĀAAAA
- LOOOL omgomgomg. Pizģec lol. (saku Testam: tas klauns pasi atrada - a Testam tāda mierīgāka reakcija)

Tālāk sekoja kaut kāda saruna, kuru aiz prieka vairs neatcerējos, bet tika sarunāts, ka Jurko mēģinās tikt uz mūsu autiņu Vanšu tilta otrā pusē. To viņš nokavēja pa kādām pāris minūtēm un dabūja uz lidostu šaut ar taksi. Ieradāmies lidostā precīzi reizē un prieka pārpilni gājām čekoties. Pie check-in bezbēdīgi jokojām, Jurko stāstīja kā pase atradusies tai somā, kuru vēl vakar pārmeklējis, stāstīja arī par saviem piedzīvojumiem ceļā, kā Tukumā paspējis uz vilcienu pēdējā brīdī, jo nahaļavu iedomājies pārbaudīt vilcienu sarakstu uz Rīgu. Bizojis cik kājas nes, jo citādi nebūtu paspējis uz Rīgu laicīgi un nevarētu mums šo visu stāstīt. Check-inā mums čiksa pateica, ka jāsamaksā kaut kas par reģistrāciju lidostā (wtf? Tāds sūds man agrāk nebija bijis), bet es biju pārāk priecīgs un samaksāju 10Ls par Testa telti un 14Ls par mūsu trīs reģistrāciju. Ņemot vērā, ka lidmašīnas biļetes uz turieni mums maksāja 7Ls katram, šis prieks sanāca dārgāks.

13:43 jau sēdējām augšā lidiņā, dzērām Užavas alu, Tests meklēja savā plovā vistas gaļas gabalus un Jurko ēda nepieklājīgi dārgas pusdienas un ik pa brīdim neticīgi nogrozīja galvu sakot "Kāds es esmu šariks, vienkārši pizģec. Blood, es jau domāju, ka braukšu 3 dienas uz Daugavpils mežu un iešu runāties ar lāčiem". Aizvadot priecīgās sarunās laiku pulkstenis jau bija pienācis ~14:10 un tā kā izlidošana bija paredzēta 14:35 es mudināju abus ceļabiedrus kustēties. Jurko vēl pa ceļam izdomāja Parexā samainīt naudu, pēc drošības pārbaudes sūda nopirkt cigarešu paciņas un tuvojoties pulksten 14:25 mēs (un vēl trīs zviedri mums aiz muguras) tuvojāmies "Gate 6", lai kāptu lidmašīnā. Skatam paveroties "Gate 6", pavērās arī meitene, kura ieraudzījusi mūs noraidoši kratīja galvu. Kaut kāda balss man teica, ka tas nevarētu būt nekas pārāk labs. Tā arī nebija - meitene, mums paziņoja, ka mēs esam nokavējuši un lidmašīnā vairs iekāpt nevar. "Vēl 10 minūtes" mēs apelējām. "Jums bija norādīts ierasties 30 minūtes pirms izlidošanas laika". "Kāds norādīts, tur bija rakstīts "Lūdzu ierasties", kuru tas interesē?". Meitene plātīja rokas pie reizes paziņojot arī 3 zviedriem, ka viņi ir nokavējuši, kuri to komentēja ar lakonisku "Shit". "Mēs jūs saucām 5 reizes, zvanījām uz..." ai, kuru tas piš, kur viņa zvanīja un ko viņa sauca - ne sūda mēs nedzirdējām, ne tad kad bijām lidiņā, kur bija pilnīgs klusums, ne tad kad mainījām naudu (arī pilnīgs klusums) un ne tad, kad devāmies uz lidmašīnu.

VISS, lidmašīna nokavēta. Vēl tā jaukā meitene, kuru man nenormāli gribas lamāt un novēlēt lai viņu izvaro vecs dzērājs ar mazu locekli (jo kā Jurko teica - "Ja būs liels, tad moš vēl patiks") es tomēr atturēšos no viņas nodiršanas.... NĒ. Stulbā kuce. Nodirsa vēl kaut ko par to, ka viņiem jāmaksā 1000Ls, ja viņi nokavē izlidošanas laiku un tā nu mēs varējām noskatīties caur logu uz mūsu lidmašīnu, kas tur stāvēja 30m tālāk. Morāle? Nelidojiet ar Ryanair. Foršā meitene mums vēl ieteica iet atpakaļ un varbūt samainīt tās biļetes, kamēr lidmašīna nav pacēlusies.

Katrā ziņā - sapratuši, ka tur nav nekāda aršana, mēs lamādami Ryanair sameklējām izeju (Tests vēl dabūja pastāvēt un pagaidīt savu lielisko telti) un devāmies pie Ryanair kases parunāt ar tur esošajām tantēm. Padirsāmies nedaudz arī ar viņām, es pēc brīža ļāvu lai Jurko runā, jo es viņām būtu kaut ko rupju vai pretīgi dzēlīgu pateicis, kad pēc vienkārši unikālas sarunas - "Jums ir rakstīts uz biļetes, ierasties 30 min pirms izlidošanas laika. Tā ir pavēle". "Pavēle?" es izsmējīgi iesaucos, "Tur ir rakstīts LŪDZU!". "Jā, lūdzu. Tā ir pavēle!" - es atmetu ar roku mēģināt ierunāt kaut kādu jēgu personā, kas acīmredzot uzskata, ka piramīdas tika uzceltas LŪDZOTIES strādniekiem vilkt masīvos akmens bluķus.

Kopsavilkums - biļetes samainīt nevar, naudu atpakaļ nedabūsiet. Plus, vēl tika dzirdēts no superdāmas attiecībā uz biļešu mainīšanu "To Jums būs teikusi kāda nekompetenta persona". Lieliska frāze, ne? Visā visumā - maza bēda par naudu, jo kā jau teicu, lidmašīnas biļetes maksāja 7 latus. Nedaudz lielāka bēda par to, ka vilciena biļetes arī nāksies pirkt jaunas, jo esošās vairs nebūs derīgas. Bet daudz lielāka bēda par to, ka nav skaidrības kā nokļūt uz reidženieku konci laikā. Ryanair (ar kuru nevajag lidot) nākamais lidojums bija nākošajā dienā šajā pašā laikā - 14:35, kas nederēja (teorētiski, varbūt pat derēja, bet tajā brīdī likās, ka noteikti neder) un AirBaltic ("Labdien, sakiet, kad ir nākošais lidojums uz Stokholmu?", "Šodien pusseptiņos", "Ōo, tas der!", "Pagaidi, kamēr cenu pateiks, tad vairs nederēs" *skats uz čali* ... ... "240 lati!", "Kopā?", "Katram!", "Ooohhh!") bija nedaudz pa dārgu.
Situācija izskatījās bēdīga...

Turpinājums sekos...

Read comments (36)