*ŠPLĀĀKŠŠ* noskanēja ūdens, kad nākamajā rītā Drukni modināja viņa pašreizējā draudzene Stiebrīte. "Ko? Kur es atrodos? Kas tu tāda?" bubināja Druknis. Stiebrītei jau bija piegriezies, ka tas stulbais dzērājs un stirnu ģēģeris po žizņi neatceras viņas vārdu. "Viss, es tevi pametu, pediņ," viņa atcirta un promejot vēl noteica "Ak jā, plikadīda, tev pēc divām nedēļām ir duelis. Ar S.Žuburu. Lol, tā tev vajag. Ardievu lūzeri," un Stiebrīte aizgāja. "Šozanah?" nodomāja Druknis "Kāds vēl šuburs? Tā tur.... lai kas arī viņa tāda bija, galīgi galvu saspiedusi. Pat vairāk kā toreiz, kad kāmis Ceplītis iemēģināja savu jauno tosteri un, kad maizītes gatavas izsprāgušas no tostera, aiz bailēm mucis no tostera un iespiedis galvu V veida kokos, kas auguši mājas priekšā." Druknis cēlies un gājis uz bāru dzert un uzzinājis no zvēriem ko iepriekšējā dienā sadarījis.

Kopš tā laika bija pagājušas divas nedēļas un gandrīz visi Šalcošā meža iemītnieki bija uzzinājuši par šo starpgadījumu. To zināja pat čūska Čerešņa, kas dzīvoja purvā pašā meža stūrī un parasti par kājaino radījumu likstām nelikās ne zinis. Tā nu Vermuts un Vernons kātoja pa taciņu un savstarpēji apspriedās "Kā tev liekas, vai Druknim ir izredzes?" jautāja Vermuts. Vernons brīdi padomāja un teica "Nezinu gan, manuprāt, nav, vismaz ne pēc tā, ko S.Žuburs izdarīja ar Maijpuķīti". "Oooo," ieintriģēts novilka Vermuts, "Ko tad viņš tādu izdarīja?" sekoja jautājums. "Nu kā bija," iesāka Vernons, "Bija tā-"

Pavadījis kādu laiku kačājoties mājas apstākļos S.Žuburs nolēma iet apraudzīt Maijpuķīti, jo citādi viņš bija tik dusmīgs un nekontrolējams, ka mājās jau bija saplēsis trīs seklos šķīvjus, vienu apakštasīti, divus dziļos šķīvjus, četras krūzes un vienu vāzi. Atspēriens un Mordobojs viņu mēģināja mierināt, bet bez rezultātiem, vienīgais, kas palīdzēja, bija gara pastaiga un satikto zvēru pa ceļam izrubīšana. Jā, tā bija skumja diena Sariņu ģimenei, kuras galva - mežacūka Sars bija paņēmis uz krūts tā pavairāk trusīša Izopropanola dzīto kandžu un kad viņš laiski atdusējās uz zāles pauguriņa blakus taciņai, viņa sānus ķēra satracinātā S.Žubura ragi. Brīnumainā kārtā cietā āda glāba Saru un viņš netika uzšķērsts, tāpēc piezemējoties viņš jau bija skaidrāks par bārmeņa asaru un ar brašu kviecienu muka kur kājas nes. Un kājas nesa viņu līdz pirmajai koka saknei pēc kuras jau viņu nesa tikai skrējiena radītā inerce. Un inerce viņu pa gaisu nesa līdz meža lielākajam dižskabārdim, kurā Sars ar cienījamu būkšķi ielidoja un nogulēja līdz vēlam vakaram un, mājās pārrasdamies dabūja ar ierasto mīklas rulli pa tā jau sāpošo galvu.

Atgriezīsimies pie S.Žubura, kas dodas pie Maijpuķītes. Nonācis pie viņas mājas, S.Žuburs ieraudzīja, ka Maijpuķīte ir izgājusi ārā un kašā zemi piemājas dārziņā. "Čau padauza," ar jūtamu riebumu balsī izsmējīgi sveicināja S.Žuburs. Maijpuķīte pacēla acis un pārsteigumā tik vien spēja kā izdvest "Es.... es atvainojos, ko lūdzu?". "Tu mani dzirdēji, slampa" norūca S.Žuburs un atspiedās pret koku, lai uzvilktu dūmu, "Tu mani lieliski dzirdēji". Maijpuķītei pārsteigums nomainījās ar dusmām "Ko tu no sevis iedomājies," viņa bļāva, "Nāc te pie manis un bezkaunīgi mani apvaino? Kā tev nav kauna? Ko tu te esi iedomājies, domā tev ķipa lieli ragi un tagad tu visu vari? Ja? NĒ! Tā nav, es tev neļaušu kāpt sev uz galvas, tu smerdeli!". S.Žuburs pacietīgi noklausījās visu, kas šai acīmredzami tumsonīgajai, melīgai un ar ne pārāk patīkamu balss tembru apveltītajai spindzelei bija sakāms un mierīgi atteica "Es zinu, ka tu esi kopojusies ar Drukni, nemēģini man melot. Pie tam, ja es tev gribētu uzkāpt uz galvas es to mierīgi izdarītu, lol." Maijpuķīte apjuka "Ko? Kādu Drukni? .... Es ne.... es nezinu par ko tu runā... es neko," viņa stostījās, "es nemūžam neko...". "NEMELO!" viņu pārtrauca S.Žuburs, "Vienkārši nemelo". Maijpuķīte izsamisa "Es domāju, ka tas biji tu. Tu biji tik uzstājīgs. Un tik liels. Oooh," viņa noelsās. S.Žuburam dusmās iekvēlojās acis. "KO?" viņš noprasīja, īsti negaidīdams atbildi. "Tātad tā ir taisnība, tā žūpa tiešām nemeloja! Nu bļeģ, nu gan tev ir žopa!" S.Žuburs nobļāvās un ar slaidu ragu vēzienu izrubīja Maijpuķīti. Apskatījis guļošo Maijpuķīti, S.Žuburs neticīgi nogrozīja galvu, nodzēsa cīgu un pagriezās promiešanai. Tomēr viņš nenoturējās un vēl ātri izdrāza bezsamaņā atrodušos Maijpuķīti. Ar vārdiem "Nu ibio, kas par pakaļu" S.Žuburs pameta Maijpuķītes pagalmu un jau daudz mierīgāks devās mājās, atgādinādams sev, ka pa ceļam jāieiet trauku veikalā.

to be continued...

Read comments (19)